Instruktors

Mani sauc Inga Lencēviča.
Esmu Latvijas Jogas KPM Federācijas dibinātaja.

cz9999_347min
Par jogu interesējos jau tad, kad vēl biju skolniece. Apmeklējot pilsētas bibliotēku, mani piesaistīja stends ar jaunām grāmatām. Tajā es ieraudzīju grāmatu par jogu.
Kāds interesants vārds!!!? 
„JOGA”
Droši vien  es jau kaut ko agrāk esmu dzirdējusi par jogu, ja zināju, ka joga tas ir divaini vingrinājumi, kurus nekatrs var izpildīt. Diemžēl, grāmata man neko neiemācīja. Tas arī ir skaidrs, jo patiešam īstas zināšanas cilvēks spēj iegūt tikai no skolotāja.
Pēc paris mēģinājumiem izpildīt dažus vingrinājumus es sapratu, ka man nav tik daudz pacietības, lai iemācītos taisīt „jūrnieku mezglu”, tāpēc grāmatu atgriezu bibliotēkā pēc kāda laika.
TĀ BIJA PIRMĀ IEPAZĪŠANĀS AR JOGU!
Pēc skolas absolvēšanas man laimējās sešus gadus pavadīt Dānijā. 
Pirmajā gadā meklēju ar ko sevi varētu nodarbināt. Atkal pacelās jautājums par jogas nodarbībām. Drosmei pierunāju savu draugu aiziet kopā ar mani uz vienu jogas studiju un pieteikties nodarbībām, bet tajā dienā tā arī nesanāca pārvarēt bailes. Mēs skatījāmies uz studijas ieeju diezgan ilgi, pēc kāda brīža izlēmām braukt mājās.
Tikai pēc diviem gadiem es atnācu uz pirmo savā mūžā jogas nodarbību… Tā bija Aštanga jogas skola Kopenhāgenā.
Mani „iesūca”.Ja es neapmeklēju nodarbības, tad mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Ja es nevārēju izpildīt asanu sāpju dēļ, es tik un tā turpināju viņu pildīt, lai sasniegtu apmierinātības sajūtu, vingrinājumu pabeidzot līdz galam. Es klusi pildīju visas asanas, ar spēku liku kājas lotosa pozā, pēc kā jūtos kā futbolists-invalīds, bet neskatoties uz to, es biju apņemta ar sajūtu, ka ES VARU!
Bet tas bija diezgan tālu no īstās jogas.
Par laimi (uz to brīdi, gan par nelaimi) vajadzēja braukt prom no Dānijas atpakaļ uz Latviju. Tolaik Aštanga joga nebija izplatīta Latvijā, kas mani ļoti apbēdināja. Atnācot uz hatha jogas nodarbību, es nebiju apmierināta ar relatīvi pasīviem vingrinājumiem. Skolotājs pēc intensīvas Surja namaskara (vingrinājumu kompleks saules sveicināšana) rādīja tikai piecas asanas, pēc kā laiku veltīja pranajamai (elpošanas vingrinājumiem) un meditācijai. Nebija kur likties… es turpināju apmēklēt tādu „pasīvo jogu”. Parādījās daudz jauno terminu, par kuriem es agrāk neko nezināju, kaut kāda saprašana, kāpēc es nodarbojos ar jogu, jaunais draugu loks, kurā man bija interesanti un omulīgi.
Bet galvenais – es atradu skolotāju!
No tā brīža mana hatha jogas prakse bija palikusi ar vien mazāk intensīva, kā tas bija pirms tam. Vairāk laika sāku pievērst meditācijai. Pēc kāda laika nolēmu pati pasniegt hatha jogu. Paralēli sāku pati sev jautāt, vai visas asanas ir piemērotas dažadiem cilvēkiem, jo nekatram sanāk. Un tie jautājumi radījušies arī tad, kad es liku skolniekiem pildīt vienu ceturtdāļu no tā, ko pati agrāk intensīvi darīju. Dažiem tas bija diezgan problemātiski un caur sāpēm.
Iepazīšanas ar korektu pieeju mugurkaulam (KPM) pielika tam punktu. Vairāki jautājumi par asanu pareizību un nepareizību tika izskatīti. Jogas mērķis nav savērpties kādā „jūrnieku mezglā” un izdarīt to labāk nekā parējie, pat labāk par skolotāju, lai pēc tam piedalītos hathas jogas sacensībās, lai apmierināt savu EGO.
Jogas mērķis ir spēja nomierināt savas jūtas, emocijas, spēja apturēt domu, un nemeģināt apmierināt savu ego.
Kāpēc?
Lai mazāk ciest un būt laimīgam, atrasties harmonijā ar dabu, ar to, kas mums ir dots no dabas.
Hathas jogas KPM atšķirība no citiem hathas jogas veidiem  ir tas, ka šis hatha jogas virziens nedara kaitējumu cilvēka fiziskā ķermeņa veselībai. Vai ir cilvēki, kuri pēc noliekšanās uz aizmuguri pavisam nejustu muguras sāpes? Bet sāpes ir cilvēka draugs, kuras saka, ka kaut kas nav kārtībā, un kuras modina cilvēku apstāties un neiet pāri robežai.
Mana izvēle ir hatha joga KPM!
Bet jūsu?