Inga Lencēviča

Mani sauc Inga Lencēviča.cz9999_347min

Esmu Latvijas Jogas KPM Federācijas dibinātāja.

Par jogu ieinteresējos tad, kad vēl biju skolniece. Reiz, apmeklējot pilsētas bibliotēku, mani piesaistīja stends ar jaunākajām grāmatām. Tajā es ieraudzīju grāmatu par jogu. Droši vien es jau agrāk biju kaut ko dzirdējusi par jogu, jo zināju tik daudz, ka tā ir saistīta ar sarežģītiem vingrinājumiem, kurus ne katrs var izpildīt. Diemžēl, grāmata man neko neiemācīja. Tas arī nav nekāds brīnums, jo šādas zināšanas var iegūt tikai no skolotāja.

Pēc pirmajiem pāris mēģinājumiem izpildīt dažus vingrinājumus, es sapratu, ka man nav tik daudz pacietības, lai iemācītos taisīt „jūrnieku mezglu”, tāpēc grāmatu drīz vien atgriezu bibliotēkā.

Tā bija mana pirmā apzinātā iepazīšanās ar jogu!

Pēc skolas beigšanas devos uz Dāniju, kur sešus gadus studēju Dānijas Karaliskajā Jūras Akadēmijā.

Pirmajā prombūtnes gadā meklēju kādas nodarbes, ar ko aizpildīt laiku. Atgriezos pie domas par jogas nodarbībām. Drosmei pierunāju savu draugu aiziet kopā uz vienu jogas studiju un pieteikties nodarbībām, bet tajā dienā tā arī nesanāca pārvarēt bailes. Mēs skatījāmies uz studijas ieejas durvīm diezgan ilgi, pēc kāda brīža izlēmām braukt mājās.

Tikai divus gadus vēlāk piedalījos pirmajā jogas nodarbībā – tā bija Aštanga jogas skola Kopenhāgenā.

Joga mani aizrāva. Ja es neapmeklēju nodarbības, tad mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Ja es nevārēju izpildīt kādu āsanu sāpju dēļ, es tik un tā turpināju to pildīt, lai sasniegtu apmierinātības sajūtu, pabeidzot vingrinājumu līdz galam. Es klusi pildīju visas āsanas, ar spēku liku kājas lotosa pozā, pēc kā ļoti sāpēja kājas, bet neskatoties uz to, biju pārņemta ar sajūtu, ka es varu! Taču toreiz es nezināju, ka tas bija diezgan tālu no īstas jogas.

Pagāja laiks, beidzu savas studijas un man vajadzēja atgriezties Latvijā. Tolaik Aštanga joga nebija izplatīta Latvijā, kas mani ļoti apbēdināja. Aizejot uz hatha jogas nodarbību, nebiju apmierināta ar pasīvajiem vingrinājumiem. Skolotājs pēc intensīva Surja namaskara (Saules sveicināšana) vingrinājumu kompleksa, rādīja tikai piecas āsanas, pēc tam laiku veltīja prānājāmai, kas ir elpošanas vingrinājumi, un meditācijai. Nebiju sajūsmā, bet bija sajūta, ka nav izvēles, tāpēc turpināju apmeklēt šādu „pasīvo jogu”. Parādījās daudz jaunu terminu, par kuriem es agrāk neko nezināju, kaut kāda saprašana, kāpēc es nodarbojos ar jogu. Izveidojās jauns draugu loks, kurā man bija interesanti un omulīgi, bet galvenais – es atradu skolotāju!

Kopš tā brīža mana hatha jogas prakse bija palikusi arvien mazāk intensīva, kā tas bija pirms tam. Vairāk laika sāku pievērst meditācijai. Pēc kāda laika nolēmu pati pasniegt hatha jogu. Paralēli sāku pati sev jautāt, vai visas āsanas ir piemērotas visiem cilvēkiem, jo ne katram sanāk. Un tie jautājumi radās tad, kad es liku skolniekiem pildīt vienu ceturto daļu no tā, ko pati agrāk aktīvi darīju. Dažiem tas bija diezgan problemātiski un caur sāpēm. Tā notika mana iepazīšanās ar korektu pieeju mugurkaulam (KPM), kas pielika punktu visām šaubām. Vairāki jautājumi par āsanu pareizību un nepareizību tika izskatīti. Jogas mērķis nav savērpties kaut kādā „jūrnieku mezglā” un izdarīt to labāk nekā pārējie, vai pat labāk par skolotāju, lai pēc tam piedalītos hatha jogas sacensībās, tā apmierinot savu ego.

Jogas pamatuzdevums jeb mērķis ir spēja nomierināt savas jūtas, emocijas, spēja apturēt domu, un nemēģināt apmierināt savu ego. Kāpēc? Lai cilvēks mazāk ciestu un būtu laimīgs, atrastos harmonijā ar to, kas mums ir dots no dabas, līdz ar to, ar pašu dabu.

Hatha jogas KPM atšķirība no citiem hatha jogas veidiem ir tā, ka šis jogas virziens nenodara kaitējumu cilvēka fiziskajam ķermenim – veselībai. Nav tādu cilvēku, kuri pēc noliekšanās uz aizmuguri pavisam nejūt muguras sāpes. Sāpes ir cilvēka draugs, kas saka, ka kaut kas nav kārtībā un mudina cilvēku apstāties, neiet tālāk pāri dabiski paredzētājai robežai.

Mana izvēle ir hatha joga KPM!

Bet jūsu?